Kad 1918. gada nogalē tika proklamēta Latvijas valsts, viņš uzņēmās vadību vienā no pirmajām latviešu militārajām vienībām. Tas bija brīdis, kad valsts vēl bija trausla, kad nebija skaidrs, vai tā vispār pastāvēs. Daudzi šaubījās. Daži atkāpās. Oskars Kalpaks palika.
1919. gada 6. martā pie Airītēm notika kauja. Kalpaks krita kaujā...
Kalpaks nepiedzīvoja Latvijas uzvaru. Viņš nepiedzīvoja neatkarības nostiprināšanos. Viņš neatgriezās mājās kā uzvarētājs. Viņa dzīve tika pārrauta brīdī, kad viss vēl bija nedrošs. Un tomēr – tas nemazina viņa uzticību. Tas nemazina viņa drosmi.
To mēs arī pieminēsim un svinēsim!
Nav komentāru
Ierakstīt komentāru